Raksts publicēts laikrakstā “Bauskas Dzīve” 2018.gada 29.maijā
Par Latvijas ārlietām un Armēniju
Nebija nekāda armēņu genocīda – tāda lūk „atklāsme” Delfos pirms kāda laiciņa nākusi pār mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkeviča (Vienotība) galvu, izsakot tik svarīgo atbalstu Armēnijai. Kā zināms, armēņu genocīdu ir atzinušas virkne valstu, kā piemēram, Vācija, Francija, Lietuva un, pasarg Dievs, arī Krievija.
Patīk tas vai nepatīk mūsu ārlietu ministram, bet, manuprāt, tieši Krievija pašlaik un arī senākā pagātnē ir bijusi un ir vienīgais Armēnijas neatkarības garants Diez vai ASV sāks karu ar NATO valsti Turciju Armēnijas dēļ.
Mēs, kas esam mūža lielāko daļu esam nodzīvojuši Padomju Savienībā, labi atceramies, ka toreiz Armēnijas PSR ģerbonī bija attēlota kristiešu svētvieta Ararata kalns. Tas palicis arī mūsdienu Armēnijas valsts ģerbonī.
Manā uzskatā E.Rinkevičs nesaprot, ka „lielo zēnu” kompānijā ASV, Vācijā un Francijā viņu tāpat neviens nopietni neuztver, jo tās ir naskas uz dubultstandartu piekopšanu,. Piemēram Vācijas Federatīvā Republika cieši sadarbojas ar Krieviju gāzes vada “Nordstream 2” būvniecībā un Francija pirms Ukrainas krīzes bija gatava Krievijai uzbūvēt un pārdot aviācijas bāzes kuģi “Mistrāl”. Tajā pašā laikā, manuprāt, Latvija E.Rinkeviča personā demonstrē vienu no kareivīgākajiem sankciju toņiem attiecībā pret Krieviju un visvairāk pati no tā dabū ciest, nenodarot vismazāko kaitējumu Krievijas biznesam Latvijā. Protams, tas nenozīmē, ka mums būtu jebkādā veidā jāattaisno Krievijas rīcība Ukrainā.
Vai tiešām E.Rinkevičs nesaprot, ka Armēnija ir lielvalstu spēļu ķīlniece. Piemēram, NATO valsts Turcija ir visai labās attiecībās ar Krieviju, neraugoties uz notriekto krievu iznīcinātāju. Arī mums „draudzīgā” Azerbaidžāna gaida izdevīgu mirkli, kad reizi par visām reizēm varētu atrisināt senās Armēnijas jautājumu, likvidējot tās valstiskumu.
Mūsu ārlietu ministrs varētu izrādīt lielāku izpratni ne tikai par Armēniju, bet arī par Kataloniju, kura tagad cenšas iegūt savu neatkarību, ko mums Latvijai deviņdesmitajos gados arī neviens no „lielajiem” negribēja pieļaut, bet tam jau ir nepieciešams stingrs valstsvīra mugurkauls.