Pateicoties apmēram desmit gadus ilgajai draudzībai ar lielisku Ukrainas cilvēku, 13.marta rītā ar autobusu devos tālajā ceļā uz Kijivu pa maršrutu Rīga – Varšava – Kijiva. Vēlējos savai zemnieku saimniecībai priekš izmēģinājumiem iegādāties lielisku mēslošanas līdzekli – biohumusa granulas.
Pēc nogurdinošā ceļa nonākot Kijevas priekšautostacijā, saskāros ar taksistu “slimību”- iedzīvoties uz naivu braucēju rēķina . Šī izkāpšanas vieta varēja būt tikai pusstundas gājiena attālumā no manas naktsmītnes vietas viesnīcā “Ukraina”. Braucienam nolīgto 500 grivnu vietā taksists noprasīja 1000 grivnas jeb 24 EUR.
Iekārtojos lieliskā un lētā (29 eiro par nakti) viesnīcas numurā 12.stāvā. Nedaudz atpūšoties viesnīcā, nogāju līdz supermārketam “Globuss” kaut ko iegādāties vakariņām. Atlikušo laiku spaidīju televizora pulti, mēģinādams atrast ziņas krievu valodā. Praktiski visi kanāli bija tikai ukraiņu valodā, izņemot CNN un BBC angļu valodā.
Otrā dienā pēc brokastīm viesnīcā nobraucu lejā uz 1.stāvu un zvanīju savam topošam partnerim Igoram Zaporožecam.
Viņš man atvainojās, ka nevar norunātajā laikā ierasties, jo Kijevā ir gaisa trauksme. Tā gan diezgan ātri beidzās un es devos uz norunāto vietu, lai tiktos ar viņu. Satikāmies pie Kijivas “Dinamo” stadiona, kurā otrā pasaules kara laikā notika futbola mačs starp Kijivas “Dinamo” un vācu futbolistiem! Apskāvāmies un Igors ar savu darba busiņu aizveda uz netālo ciematiņu Petruški, kur atrodas viņa ražotne. Arī viņa ražotni bija skārusi okupantu bumba – jumtā.
Kā jau vietā, kur tiek ražots biohumuss, nekāda ideāla tīrība ražotnē nevarēja būt. Firmas īpašnieks, krievs pēc tautības, nebija nekāds baltrocītis un palīdzēja iedarbināt traktoru, kas neizdevās ceha priekšniekam. Sarunā ar viņu uzzināju daudz jaunu “knifu”, kas saistīti ar biohumusa ražošanu. Pēc darījumu nokārtošanas devāmies atpakaļ uz Kijivu.
Un atkal, iebraucot Kijivā, jau otrreiz skanēja gaisa trauksme. Ielas malā atradās daudz blokpostu ar karavīriem, kurus, protams, nedrīkstēja fotogrāfēt, ja nevēlējās sagādāt nepatikšanas autovadītājam. Es, nepamanīju, kā pārbraucām tiltu, kurš kara pirmajās dienās tika sabombardēts. Pirmajā kara dienā Kijivā Krievijas karaspēks izmeta divas desanta divīzijas, ar kurām cīnījās visi, kuri tik varēja rokā noturēt ieročus vai izgatavot Molotova kokteiļus. Arī viesnīcā strādājošais pensionārs bārmenis bija šajā procesā piedalījies.
Atgriežoties viesnīcā, devos pastaigā pa tuvāko apkārtni. Nonācu pie karā kritušo ukraiņu memoriāla vietas viņu Brīvības Statujas pakājē. Noziedoju nelielu summu savu grivnu.
Aprunājos ar atvaļinājumā palaisto ukraiņu karavīru (7.jpg).
Un asaras sariesās acīs, lūkojoties uz šo
un daudzu citu kritušo ukraiņu varoņu fotogrāfijām.
Pirms atgriešanās viesnīcā iegādājos nelielus ukraiņu suvenīrus mājās palicējiem. Pēc tam apskatīju izstādi (10.jpg )
lielveikalā, kas veltīta Ukrainas vēsturei un devos atpakaļ uz viesnīcu gatavoties mājupceļam. Vakarā mēģināju ukraiņu valodā skatīt ziņas, diemžēl, izņemot kārtējos postījumus, nespēju saprast. Vēlēdamies pirms atpakaļcela labi atpūsties, likos gulēt, bet plkst sešos mani pamodināja paziņojums par gaisa trauksmi. Ar liftu nobraucu līdz oirmajam stāvam un devos četrus stāvus uz leju – bumbu patvertni.
Ap plkst. 11 viesnīcas administrators pasūtīja man taxi ceļam uz Centrālo autoostu. Šis atpakaļceļš bija vismaz trīs reizes garāks kā turpceļš, bet taksistam samaksāju tikai 500 grivnas. Protams, visu ceļu sarunājamies un noskaidrojās, ka taksists ir cukura diabēta slimnieks invalīds ar pensiju 52 EUR. Tāpat kā Latvijā arī Ukrainā daudzi pensionāri piestrādā.
Kādas mācības iznesu no šī brauciena?
Kur vien varēju, iesaistījos sarunās ar vietējiem cilvēkiem.
Pirmkārt, guvu apstiprinājumu, ka, tikai pateicoties Ukrainas prezidenta V.Zeļenska piemēram, Ukraina līdz šim brīdim ir veiksmīgi atkarojusi apmēram pusi no savām teritorijām, ko Krievija sagrāba kara sākumā. Ja V.Zeļenskis būtu aizmucis pie Baidena, tad Ukraina jau būtu iekarota un ukraiņi iznīcināti. Šo manis sacīto 100% apstiprināja tie daudzie cilvēki, ar kuriem nācās runāt. Sākot ar 24.02.2022., Ukrainā vairs nebija Rietumi, Centrs un Austrumi, bet bija viena vienota tauta, neatkarīgi no tā, kādā valodā cilvēki runā ģimenē.
Otrkārt, ukraiņi labi saprata manu pazemojumu no mūsu valdības puses par to, ka pie mūsu MK un Valsts TV ir tikai Ukrainas karogs. Dodoties kruīzos pa Eiropas Savienību, nekur neko tādu ar sievu netikām redzējuši. Tur pie administratīvām ēkām vienlaicīgi stāv attiecīgās valsts karogs, ES karogs un Ukrainas karogs. Arī man pie žaketes atloka ir dubults Latvijas/Ukrainas karogs un tas ne reizes vien ir palīdzējis.
Treškārt, dodoties projām no Ukrainas, es iedzīvotājiem novēlēju kļūt par bagātāko un spēcīgāko valsti Eiropā par spīti Rietumvalstu nodevīgajai Ukrainas atbalsta vilcināšanas politikai!
Krievijas prezidenta “vēlēšanas”
Tūlīt pēc atgriešanās no Ukrainas 17.martā bija Krievijas Federācijas prezidenta “vēlēšanu” pēdējā diena (13.jpg).
Vispirms devos pie cilvēkiem, kuri atradās balsotāju rindas beigās. Stādījos priekšā kā cilvēks, kas ir dzīvojis Bratskā, Irkutskas apgabalā un nolasīju visu četru balsošanas zīmē ierakstīto pretendentu vārdus. Tad skaļi uzprasīju, par kuriem man priekšā stāvošās četras sievietes balsos. Gandrīz korī atskanēja, ka ,protams, par Putinu. Tai pat laikā viņām blakusstāvošā vīrieša sejā nepakustējās ne muskulis.
Pēc tam atgriezos tajā ielas pusē, kur stāvēja Ukrainas atbalstītāji un uzsāku sarunu krievu valodā ar vienu cilvēku. Pēc kāda laiciņam, viņam pamanot manu akcentu, jaunais puisis ieteica pāriet uz latviešu valodu. Izrādījās, ka viņa vecvecāki iebraukuši Latvijā strādāt. Tēvs, savukārt, ir atbalstījis Latvijas Tautas Fronti un 17.marta aptaujā parakstījies par Latvijas neatkarību, bet pilsonība viņam nav tikusi piešķirta. Arī dēls, ar kuru runāju, joprojām ir nepilsonis, jo piedzimis 1992.gadā. Bet galvenais, ko no viņa uzzināju, ka vairāki viņa jaunie draugi vēlēšanu zīmes ir sabojājuši, izsvītrojot visus kandidātus!
Latviešu šovinisms – Latvijas vislielākā nelaime
Par to es BDz jau esmu rakstījis agrāk Krievijas imperiālismam un šovinismam – nē, krievu valodai – jā!. Un šīs domas man ir tikai nostiprinājušās pēc Ukrainas brauciena.
Mazai tautai šovinisms (citu tautu nīšana) ir 100-reiz bīstamāka nekā lielas tautas šovinisms, kurš ir redzams ar neapbruņotu aci.
Sākšu ar tā saucamā Uzvaras pieminekļa nogāšanu pagājušajā gadā. Piemēram, režisors Streičs bija kategoriski pret to. Manuprāt, pie tā jau sen tā saucamajiem “patriotiem” vajadzēja uzstādīt betona bluķi ar tajā iekaltu sarakstu, kādu “atbrīvošanu” padomju armija ir Latvijai atnesusi. Tas būtu bijis daudz ietekmīgāk iedarbojies uz to cilvēku prātiem, kas pie tā liktu ziedus. Piedevām, šī pieminekļa nogāšanai iztērēto naudu daudz labāk būtu bijis ziedot Ukrainai.
Nākošais Rīgas Domes “varoņdarbs” ir virkne Rīgas ielu nosaukumu pardēvēšana bez aptauju sarīkošanas šo ielu apdzīvotājiem. Tā kā tā nav pašu domnieku personīgā nauda, tad, tāpat kā ar Staķa stabiņiem, ar rīdzinieku naudu var šķaidīties. Varu apgalvot, ka domnieki pat nav mēģinājuši sarēķināt, cik šīs pārdēvēšanas izmaksās rīdziniekiem.
Latviešiem ir tāds sakāmvārds “Miers baro, nemiers posta”!
Diemžēl, JV vadītā valdība un Rīgas Dome dara visu, lai starp tautām Latvijā kurinātu naidu.
Dievs Svētī Latviju
Благослови Боже Україну
Aivars Punka, Mežotnē